Ieva uzvilka jauno kleitu un vēlreiz pārbaudīja somiņas saturu. Pulkstenis rādīja deviņus vakarā – tieši laiks doties ceļā. — Jāni, vai tu esi gatavs? — viņa uzsauca vīram. Jānis iznāca no istabas svētku kreklā. — Jā, varam doties.
— Šampanieti neaizmirsi? — Paņēmu. Labu, samaksāju piecpadsmit eiro. — Padārgi… — Bet nevar taču iet tukšām rokām. — Mēs jau tāpat viņiem četrdesmit eiro aizskaitījām, — Ieva atgādināja.
— Nav svarīgi. Tā ir pieklājība. Ar Andi un Kristīni viņi iepazinās vasarā vasarnīcā. Kaimiņi šķita skaļi, šarmanti un ļoti komunikabli. Kristīne pat dārzā izgāja ar pilnu meikapu, bet Andis nepārtraukti jokoja.
Viņi daudz runāja par dāsnumu, tradīcijām un mākslu uzņemt viesus. Līdz rudenim kompānija vairs nešķīrās: sēņošana, makšķerēšana, grils – viss kopā.
Pievilcīgais piedāvājums: “Gandrīz kā restorānā”
Decembra vidū Kristīne piezvanīja pati. — Ieviņ, mēs ar Andi nolēmām uzaicināt jūs abus sagaidīt Jauno gadu pie mums dzīvoklī! Mājas gaisotnē, bez lieka patosa. — Ar lielāko prieku, paldies! — Tad darām tā: lai visiem būtu ērti, sametīsimies naudu.
Mēs visu noorganizēsim – produktus, gatavošanu, rūpes. No jums tikai labs garastāvoklis. — Un cik nepieciešams? — Pa divdesmit eiro no cilvēka. Mūsu būs astoņi. Uztaisīsim gandrīz kā restorānu: ikri, garneles, sieri – viss būs skaisti.
Ieva paskatījās uz vīru. Četrdesmit eiro viņu budžetam bija sajūtama summa – šo naudu viņi krāja jaunai mikroviļņu krāsnij. Bet Jaunais gads taču ir tikai reizi gadā. — Labi, mēs piekrītam. — Lieliski! Gaidām jūs trīsdesmit pirmajā ap desmitiem.
Skarbā realitāte piektajā stāvā
Vecgada vakarā Ieva jūtami uztraucās: vairākas reizes pārģērbās, grozījās pie spoguļa. Jānis pajokoja: — Ieva, tie taču ir tikai vasarnīcas paziņas. — Vienalga. Gribas izskatīties normāli.
Ap desmitiem vakarā viņi sasniedza norādīto adresi. Tā nebija nekāda lepna jaunceltne, bet gan viena no tām pelēkajām padomju laika daudzdzīvokļu mājām, kas rindojas pilsētas nomales rajonos. Pagalmā valdīja tumsa, un pie kāpņu telpas durvīm gaisā virmoja kaimiņu uzspridzināto petaržu dūmu smaka.
Ieejot kāpņu telpā, viņus sagaidīja vēl viens nepatīkams pārsteigums – lifts bija salūzis. Nācās vien smagi elšot kāpt ar kājām uz piekto stāvu. — Re, kāda lieliska svētku rozminka, — ar ironisku smaidu un nelielu aizdusu noteica Jānis.
Dzīvokļa durvis atvērās, un skatam pavērās pavisam pieticīgs skats. Tas bija tipisks padomju laika divistabu dzīvoklis, kurā remonts acīmredzami nebija veikts gadu desmitiem. Tapetes stūros bija atlipušas un nedaudz nodzeltējušas, bet vecās mēbeles skaidri liecināja par saimnieku finansiālo stāvokli, kas nebūt nesaskanēja ar viņu stāstiem par dāsnumu. Viesistabā jau drūzmējās divi citi pāri, mēģinot atrast vietu uz nolietotā dīvāna.
— Nāciet droši iekšā! — Kristīne viņus sagaidīja, tērpusies uzkrītoši mirdzošā, jaunā kleitā, kas šajā noplukušajā vidē izskatījās pavisam nevietā. — Novelciet mēteļus un dodieties pie galda! — Šeit būs mūsu solītais šampanietis, — Jānis pasniedza pudeli, ko Kristīne veikli paņēma un tūlīt pat aiznesa uz virtuvi.
Kur palika solītie ikri un garneles?
Viesistabā Ieva sastinga. Uz galda zem balta galdauta stāvēja līdz sāpēm pazīstami ēdieni: siļķe kažokā ar plānu biešu kārtu, galerts plastmasas trauciņā ar veikala cenu zīmi, krabju nūjiņu salāti, sagriezta lēta desa un marinētas sēnes no burkas.
— Sēdieties, — Andis norādīja uz krēsliem. Uz viņa rokas spīdēja jauns, acīmredzami dārgs pulkstenis. Ieva un Jānis saskatījās. — Skaisti, — nedroši noteica viena no viešņām. — Mēs centāmies, — pasmaidīja Kristīne.
— Bet vai siltais ēdiens arī būs? — kāds nepacietīgi painteresējās. — Protams! — Kristīne enerģiski noteica, pazuda virtuvē un drīz vien atgriezās ar cepeškrāsns paplāti un kūpošu katlu. — Re, kur vistiņa un pelmeņi. Paštaisīti! Vēlāk vēl kartupeļu biezeni.
Ieva ieskatījās katlā — pelmeņi bija aizdomīgi gludi un perfekti vienādi. Viņa tādus “paštaisītos” katru dienu redzēja lielveikala saldētavu nodaļā par pāris eiro kilogramā.
— Bet kā ar solītajiem ikriem? — nedroši pajautāja kāds vīrietis. Kristīne tikai nevērīgi noplātīja rokas: — Veikalā cenas ir vienkārši pārsteidzoši lielas! Deviņi eiro par mazu burciņu! Mēs nospriedām, ka tas nav prātīgi, labāk lai uz galda ir vairāk parastu ēdienu. — Un garneles? — Jānis neatlaidās. — Arī tās šogad nenormāli dārgas. Toties vista ir izcila! — saimniece atteica, pat neapsarkstot.
Uz galda pa visu vakaru parādījās tikai viena pudele paša lētākā dzirkstošā vīna. Savu atnesto, kvalitatīvo piecpadsmit eiro vērto dzērienu Jānis un Ieva tā arī neieraudzīja.
Negaidītā atzīšanās un svētku beigas
Andis ielēja dzērienu pa mazam malciņam. — Nu, priekā! Ēdiens izrādījās viduvējs: siļķe pārsālīta, galerts šķidrs, majonēze salātos – pati lētākā. Ieva košļāja un domās rēķināja. Pie kopējā budžeta astoņiem cilvēkiem (160 eiro) uz galda bija labi ja trīsdesmit eiro vērts cienasts. — Es visu dienu gatavoju, — ar lepnumu teica Kristīne. — Ļoti garšīgi, — visi sameloja pieklājības pēc.
Pēkšņi saimniece koķeti piekārtoja savu mirdzošo tērpu un ar manāmu lepnumu balsī noteica:
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
